Nekā! Tā ir viela, kas sastopama katrā no mums, un zinātnieki beidzot izdomājuši, kā tās labās īpašības lietderīgi izmantot.

Hialuronskābe — cilvēka audu sastāvdaļa

Zinātnieki ir pārliecinājušies, ka hialuronskābe ir nozīmīgs elements, kas savieno mūsu organisma audus un ir viens no svarīgākajiem elementiem, kas aizpilda starpšūnu telpu. Lielākā daļa, 56% no organismā esošās hialuronskābes koncentrējas ādā un gļotādās, 35% kaulu muskuļu aparātā un parenhimatozo orgānu intersticiālajos audos, 9% asinīs un limfā.

Hialuronskābes daudzums pašos pamatos nosaka ādas elastību, kur tai svarīga nozīme ir ūdens uzturēšanai līdzsvarā, pasargājot ādu no deformācijas, grumbu veidošanās un vītuma. Ar vecumu hialuronskābes daudzums starpšūnu telpā samazinās, un āda zaudē savu dabisko spēju aizturēt mitrumu, līdz ar to tās fizioloģiskās īpašības pasliktinās. Rezultātā āda kļūst sausa, pasliktinās ādas tvirtums un tonuss, āda kļūst ļengana un parādās grumbas. Hialuronskābe ir dabīgs biopolimērs, dabīgas izcelsmes polisaharīds, kas veido puscaurlaidīgu plēvi uz ādas, kas labi aiztur mitrumu, nostiepj ādas virsējo kārtu un izlīdzina grumbas un rievas. Hialuronskābei piemīt spēja saistīt mitrumu ādā un kavēt ūdens iztvaikošanu, kā arī tā stimulē kolagēna sintēzi. Šobrīd hialuronskābi ļoti plaši izmanto ne tikai skaistumkopšanā, gan pievienojot krēmiem, gan injekciju veidā, bet arī daudzu medikamentu sastāvā.

Interesanti vēstures fakti

Hialuronskābi 1934. gadā atklāja Meijers un Palmers govs acs stiklveida ķermenī. 1970. gadā hialuronskābi sāk pielietot terapijā sacīkšu zirgiem. 1974. gadā parādījās pirmās publikācijas par gonartrozēm un jau 1984. gadā ir reģistrēts pirmais medikaments ar hialuronskābi tā sastāvā. Drīz pēc tam sākās industriālā ražošana gan no bioloģiskiem avotiem, gan iegūst biotehniskā veidā no augu ieguves avotiem, izmantojot baktēriju kultūras. Visa hialuronskābes vēsture būtībā ir tās izdalīšanas un attīrīšanas metožu pilnveidošanas process. Hialuronskābes iegūšanas sarežģītība un daudzetapu process ir pilnīgi atbilstošs tās cenai pasaules farmaceitiskā tirgū. Hialuronskābes kvalitāti nosaka tās molekulmasa, kas, atkarībā no ieguves avota, var svārstīties no 500 līdz 4000 kDA. Tieši hialuronskābes molekulmasa ir noteicošais izvēles kritērijs. Dažādam pielietojumam tiek izmantotas hialuronskābes ar dažādām molekulmasām. Viens no lielākajiem hialuronskābes ienaidniekiem ir pārmērīga sauļošanās gan saulē, gan solārijā.

Jaunībā vairāk, vecumdienās — mazāk

Visaugstākā hialuronskābes koncentrācija ir jaundzimušiem, kad organismam augot, intensīvāk veidojoties jauniem audiem, ir nepieciešama hialuronskābes klātbūtne. Ar gadiem tās sintēze samazinās kā arī apkārtējās vides ietekmē hialuronskābes koncentrācija samazinās. Tā kā viena no hialuronskābes funkcijām ir ādas elasticitātes, turgora uzturēšana, tās daudzuma mazināšanos varam acīmredzami vērot kā krunciņu, grumbu parādīšanos uz ādas, gļotādu sausumu. Šobrīd hialuronskābi ļoti plaši izmanto ne tikai skaistumkopšanā, gan pievienojot krēmiem, gan injekciju veidā, bet arī daudzu medikamentu sastāvā. Hialuronskābes pielietojums ir ļoti plašs! To izmanto gan oftalmoloģijā, gan otorinolaringoloģijā, intraartikulārās injekcijās osteoartrīta ārstēšanā un periartikulārās injekcijās pie saišu mežģījumiem, plīsumiem un iekaisumiem. Tāpat HA palīdz novērst gļotādu, ādas sausumu un veicina brūču dzīšanu, paātrinot dzīšanas laiku un mazinot rētu veidošanos. Uz ādas, gļotādām hialuronskābe veido plānu aizsargkārtiņu, pasargājot no kairinājuma un pārklājot nervgalus, nodrošina pretsāpju darbību. Ievadot hialuronskābi, ādā tiek radīta tā pati fizioloģiskā vide, kāda ir optimāla šūnām. Pēc procedūras šūnas sasparojas un sāk kvalitatīvi strādāt — ražot kalogēnu, mūsu pašu hialuronskābi, kurā veidoties vajadzīgajiem asinsvadiem.