Turklāt ar gadiem sāpju iemesli tikai pavairojas, un mūža pilnbriedā sāpes nereti kļūst par bieži ieklīstošu, bet reizēm arī pastāvīgu nelūgtu ciemiņu, kas par savu klātbūtni atgādina ik uz soļa. Kā jau nopratāt, šoreiz gribam Jums pastāstīt par sāpēm locītavās. Ar tām nebūt nav ne jāsadzīvo, ne jāsamierinās, ne – kur nu vēl! – tās jāiemīl. Šādas sāpes nedrīkst ignorēt vai pieņemt par pašsaprotamu ikdienas pavadoni.

Sāpes ir jāiepazīst un jāizzina to iemesli. Pavirši pieejot sāpju izcelsmei, mēs nodarām pāri sev un savam organismam. Jārēķinās ar to, ka sāpes saasina jau esošo hronisko blakusslimību gaitu, kā arī veicina akūtu kardiovaskulāro notikumu risku un pasliktina dzīves kvalitāti.

Sāpes locītavās var būt lokalizētas kādā noteiktā ķermeņa daļā (konkrēti pleca vai ceļa locītavā) vai arī skart ģeneralizēti visu kaulu – locītavu sistēmu. Reģionālos sāpju sindromus var izraisīt gan periartikulāras, gan neirogēnas izcelsmes, kā arī artikulāras un atstarotas sāpes.

Periartikulārās sāpes izraisa bojājums anatomiskajās struktūrās, kuras atrodas ārpus locītavas kapsulas, taču piedalās locītavu kustību nodrošināšanā. Visbiežāk tās lokalizējas pleca un elkoņa rajonos. Tās rodas iekaisuma slimību vai atkārtotu lokālu traumu rezultātā, pastiprināti noslogojot roku un/vai plecu muskulatūru. Nereti periartikulāras sāpes izraisa iekaisums cīpslu un saišu stiprinājumos, kurus medicīniski mēdz dēvēt par entezopātijām vai entezītiem. Entezopātijas var rasties zināmu iemeslu dēļ – pēc traumām, bet ir arī situācijas, kad cēloņi nav līdz galam izskaidrojami. Par periartikulāro sāpju izcelsmi liecina noteikts kustību manevrs, kā rezultātā tiek nodarbināta vai saspiesta bojātā anatomiskā struktūrvienība. Sāpes pastiprina kustības un noteiktas pozas, bet miera stāvoklī tās samazinās.

Artikulāras sāpes rodas, izdarot kustības, taču var būt arī miera stāvoklī. Tās izraisa izteiktu kustību ierobežojumu sakarā ar strukturālu bojājumu un/vai iekaisumu pašā locītavā.

Neirogēnas izcelsmes sāpes izraisa nervu šķiedru iritācija vai kompresija. Tās pavada izteikti jušanas traucējumi konkrētā nerva virzienā ar tirpšanas, dedzināšanas sajūtām.

Atstarotās sāpes jūt distāli (attālināti) no to anatomiskās rašanās vietas. Aksiālās (muguras un sakroileālās locītavas) un proksimālās lielās locītavas (glenohumerālās un gūžu locītavas) var radīt sāpes distāli no atrašanās vietas. Piemēram, gūžu locītavu sāpes var just cirkšņa rajonā ar izstarošanu uz ceļa locītavu bez proksimāla diskomforta.

Jāpiemin, ka izteikts reģionāls difūzs sāpju sindroms var būt sastopams reimatoīdo artrītu, Sjogrena sindroma, reimatiskās polimiaļģijas, hipotireozes un hipoparatireoidisma gadījumos.

Artikulāras locītavu sāpes

Tās rada iekaisuma procesi (reimatoīdā artrīta un seronegatīvo spondiloartropātiju, kā arī kristālu artropātiju gadījumos), un infekcijas procesi (septisks, infekciozs artrīts). Papildus locītavu bojājumus var radīt gan traumatiski, gan deģeneratīvi procesi. Locītavu saišu un menisku plīsumu gadījumā izšķiroša nozīme ir diagnostikai – magnētiskās rezonanses un kompjūtertomogrāfijas izmeklējumiem. Terapija bez diagnostikas var radīt papildus traumatismu bojātajai locītavai.

Sāpes locītavās vecāka gadagājuma pacientiem jādiferencē no vairākām slimībām. Ar gadiem palielinās metabolo artropātiju risks, kuru provocē blakus slimības – cukura diabēts, arteriāla hipertensija, hiperholesterinēmija, kā arī medikamentoza terapija citu slimību profilaksei.

Par karaļu slimību dēvē podagru jeb podagrisku artrītu, kuru biežāk novēro vīriešiem, bet pēc menopauzes tas mēdz būt arī daiļā dzimuma pārstāvēm.

Podagru izraisa seruma urātu (nātrija sāļu) paaugstināta koncentrācija ar mononātrija urātu kristālu precipitāciju audos, parasti ekstracellulāri avaskulāros audos (piemēram, locītavu skrimšļos) vai relatīvi avaskulāros audos (cīpslās, cīpslu makstīs, locītavu somiņu sieniņās), kā arī ādā distālo locītavu rajonā. Urīnskābes koncentrācija plazmā atkarīga no purīnu (olbaltumvielu) sadalīšanās ātruma un urīnskābes izdalīšanās ātruma caur nierēm. Urīnskābe plazmā ir nātrija sāļu (urātu) veidā un tādā koncentrācijā, kas ir tuva piesātinājumam, tādēļ, ja urīnskābes vērtības ir augstas, ir iespējama nātrija urāta kristalizācija. Apmēram 70% urīnskābes no organisma izdalās ar urīnu. Procesam ieilgstot, mononātrija urātu kristāli nogulsnējas arī lielajās locītavās un parenhimatozajos orgānos, piemēram, nierakmeņu veidā nierēs. Akūtu podagrisku artrītu predisponētiem indivīdiem producē trauma, virkne medicīnisku procesu – ķirurģiskas manipulācijas, infekcijas. Sava loma podagras patoģenēzē ir arī uzturam. Seruma urātu koncentrācija palielinās, pārmērīgi lietojot uzturā gaļu un jūras veltes, savukārt urātu līmenis samazinās, papildinot savu ēdienkarti ar piena produktiem. Saistība starp alkoholisko dzērienu patēriņu un podagru ir novērota jau vairākus gadsimtus. Nozīme ir ne vien alkohola patēriņa daudzumam (kas arī nav mazsvarīgi), bet arī tā veidam. No grādīgajiem dzērieniem īpaši bīstams ir alus.

Podagras klīniskās pazīmes

Podagrai ir 3 klīniskās stadijas:

• Klīniski asimptomātiskā stadija
• Akūta podagriska artrīta epizodes, kuras mijas ar bezsimptomu periodiem
• Hroniska podagra (šajā stadijā jau kļūst redzami tofi)

Asimptomātisko periodu raksturo palielināts seruma urātu līmenis bez podagriska artrīta klīnikas. Hiperuricēmija ir paaugstināts urātu līmenis asinīs, kad ir paaugstināta seruma urātu koncentrācija (šķīstošais mononātrija urāts serumā pārsniedz 6,8 mg/dl pie 370 C temperatūras).

Otrā jeb podagriskā artrīta stadija rada pēkšņu artrīta uzliesmojumu. Monoartikulārs (vienas locītavas) iekaisums parasti novērojams 85 – 90% gadījumu, biežāk cieš metatarsofalangeālās (pēdas pirmā pirksta pamatnes) locītavas, taču slimība var skart arī pēdas/potītes locītavas, tā cēlies vēl viens podagras vēsturisks nosaukums spāņu literatūrā „inku zābaks” (inku inkvizitoru), savukārt, no grieķu valodas tulkojot, podagra ir „kāja slazdā”.

Sāpes sākas galvenokārt naktī vai agri no rīta, tās pavada locītavas pietūkums (sinovīts) un apsārtums. Vairums pacientu (90%) sūdzas par pēdas pirmās falangas iekaisumu. Taču, ievērojot secību, var iekaist arī citas – potītes, papēža, ceļa, delnas, pirkstu un elkoņa locītavas. 

• Slimības akūtajos periodos var saasināties bursīts, tendinīts, tendosinovīts. Analīzēs palielinās iekaisuma rādītāji ar leikocitozi, drudzi un palielinātu EGA (eritrocītu grimšanas ātrumu). Radioloģiski agrīnās epizodēs redzams tikai mīksto audu pietūkums. Neārstētas podagras lēkmes var ilgt no dažām stundām līdz veselai dienai. Smagākos gadījumos – no pāris dienām līdz pat nedēļām.

• Trešā jeb hroniskās podagras stadija

Šajā stadijā vairs nav izteiktas remisijas ar bezsāpju periodu un ir novērojams ilgstoši noritošs poliartikulārs iekaisums. Hroniski noritošai podagrai ir raksturīga tofu veidošanās, kas atkarīga no seruma urātu līmeņa pieauguma un ilguma. Tofu veidošanos veicina smagas nieru slimības un diurētiskie līdzekļi.

Histoloģiski tofi ir granulomas, kas veidojas no mono un multinukleāriem makrofāgiem, kurus apņem debris šūnas un mononātrija urātu kristāli, kas pārklāti ar biezu saistaudu slāni. Makrofāgi, kuri atrodas tofos, ekspresē vēlīnus vai nobriedušus diferenciācijas marķierus un uzrāda augstas pakāpes apoptozes reakcijas. Tofu veidošanās ir dinamisks process, kurā vienlaicīgi noris proinflamatora aktivācija, šūnu nobriešana un pārvēršanās par monocītiem – makrofāgiem. Tofu rašanos saista arī ar eroziju rašanos kaulos un skrimslī. Tofu lokalizācija ir variabla, tie var izveidoties dažādās vietās: pirkstu, plaukstu, ceļu un pēdu locītavās. Tofi var parādīties gar ulnārām virsmām uz apakšdelma, maisveida iztilpumu veidā pie olecranon somiņas, pie auss antihelix rajonā vai kā iztilpums Ahila cīpslas rajonā.

Ultrasonogrāfiskā atradne

Podagriska artrīta terapija:

• Pirmkārt, jākupē akūtie stāvokļi podagras gadījumā, tas jādara ātri, uzmanīgi izvēloties preparātus.
• Otrkārt, jānovērš akūtas podagras recidīvi.
• Treškārt, jāaizkavē komplikāciju rašanās, kuras rodas, nātrija urātu kristāliem izgulsnējoties gan locītavās, gan nierēs.
• Ceturtkārt, iespēju robežās jānovērš podagras attīstību provocējoši stāvokļi: aptaukošanās, hipertriglicerēmija, hipertensīvā slimība.

Profilaktiski jāievēro mērenība diētā. Podagrai ir izveidots labvēlīgo produktu klāsts:

Senioru gados locītavu sāpes jādiferencē vēl no divām bieži sastopamām slimībām: reimatoīdā artrīta (sistēmiska iekaisuma slimība) un osteoartrīta (deģeneratīva locītavu slimība), kuras atšķiras klīniski un radioloģiski.

Reimatoīdais artrīts (RA) ir viens no izplatītākajiem iekaisīga artrīta veidiem, kas skar 0,5 – 1% no pasaules iedzīvotāju populācijas.

RA ir nezināmas izcelsmes hroniska iekaisīga un destruktīva artropātija, kuru nevar izārstēt un kura izraisa kā sociālus, tā ekonomiskus zaudējumus. Reimatoīdam artrītam raksturīgs persistējošs poliartrīts ar sinovīta veidošanos, kas parasti skar roku un pēdu sīkās locītavas, taču tas var veidoties ikvienā locītavā ar sinoviālo membrānu. Sākotnēji RA skar skrimsli, mazo un vidējo locītavu kaulus, bet vēlākās stadijās procesā iekļaujas lielās locītavas, kā arī iekšējie orgāni un to sistēmas, skarot arī hemopoētisko sistēmu.

Ultrasonogrāfiskā atradne reimatoīdā artrīta gadījumā ar erozijām kaulu – locītavu struktūrās. (plaukstas metakarpālās kaula galviņas erozija)

Lokāli iekaisuma šūnas invadē relatīvi acelulāro sinoviju, tā izraisot tā hiperplāziju un pannusa veidošanos, kas ir par iemeslu skrimšļa destrukcijai, kaulaudu erozijām un skarto locītavu funkciju samazināšanai.

Kaut arī RA parasti uzskata par locītavu slimību, imūnās atbildes kļūdainas darbības rezultātā var veidoties virkne ekstraartikulāru patoloģiju. Piemēram, RF (reimatoīdā faktora) sintēze kopā ar imūno kompleksu veidošanos, kas piesaista komplementu, veicina ekstraartikulāras patoloģijas veidošanos.

Autoimūnā procesa nozīmi pierāda autoantivielas, kas tiek producētas augstos titros serumā, kā RF un anticitrulinētā peptīda autoantivielas, kuras var noteikt serumā daudzus gadus pirms reimatoīdā atrīta klīniskās manifestācijas. Iegūtās un iedzimtās imūnās sistēmas atbildes reakcijas, iedarbojoties uz sinoviju, izraisa reimatoīdam artrītam raksturīgos patoģenētiskos mehānismus.

RA ir kompleksu mehānismu izraisīta slimība. Autoimūnos procesos iesaistīti vairāki šūnu paveidi: makrofāgi, T šūnas, B šūnas, fibroblasti, hondroiticīti un dendrītiskās šūnas. Vairāki gēni ir iesaistīti reimatoīdā artrīta patoģenēzē, kā PTPN22 un peptidilarginīntransferāze, kā arī II klases histokompabilitātes gēni.

Slimības sastopamība palielinās līdz ar vecumu: pēc 35 gadiem ar RA slimo par 0,3% – 1,0% vairāk cilvēku nekā līdz šim vecumam. Ar RA daudz biežāk slimo sievietes – apmēram trīs reizes biežāk nekā vīrieši. (50.)

RA ilgtermiņa prognoze ir bēdīga: 80% pacientu draud invaliditāte pēc 20 slimības gadiem, dzīves ilgums reducējas vidēji no 3 līdz 18 gadiem. Patiesi pacientiem ar izteiktu klīnisko RA artrīta ainu vidējais dzīves ilgums ir mazāks kā pārējai populācijai. To skaidro ar palielinātu kardiovaskulāro slimību un mortalitātes incidenci, kuru izraisa ateroskleroze. Respektīvi, RA pacientiem mortalitāti par 50% palielina sirds išēmiskā slimība (3), kurai seko cerebrovaskulāro asinsvadu bojājums, kas kopā ar kardiovaskulārām slimībām par 1,5 reizēm palielina standartizēto mirstības rādītāju (SMR) RA pacientiem salīdzinājumā ar pārējo populācijas daļu.

Palielinātais priekšlaicīgais kardiovaskulāro slimību risks RA pacientiem pielīdzināms riskam, kāds ir cukura diabēta pacientiem, agrīni attīstās RA pacientiem un var apsteigt paša RA diagnozi.

Reimatoīdā artrīta pacientiem kardiovaskulāro notikumu incidence ne vienmēr atkarīga tikai no tradicionāliem riska faktoriem: vecuma, dzimuma, cukura diabēta, hiperholesterinēmijas, sistoliska asinsspiediena, ĶMI (ķermeņa masas indeksa), smēķēšanas, bet arī no hroniska persistējoša iekaisuma pie reimatoīdā artrīta. Jaunākie atklājumi liecina, ka sistēmisks iekaisums veicina aterosklerozes veidošanos un ir papildus riska faktors kardiovaskulāriem notikumiem pacientiem ar RA.

Tāpēc īpaša uzmanība tiek pievērsta agrīnai aterosklerozes un RA diagnostikai. EULAR (European league against rheumatism) ir izstrādājusi vadlīnijas kardiovaskulārā riska novērtēšanai RA pacientiem, virkne vadošo klīniku nodarbojas ar agrīnas aterosklerozes izpēti RA pacientiem.

Tai skaitā arī „Veselības centra 4” reimokardioloģijas klīnikā ir iespējams izvērtēt kardiovaskulāro slimību risku pacientiem ar iekaisīgām artropātijām, ņemot par pamatu Eiropas rekomendācijas. Tāpēc aicinām pacientus ar iekaisīgām artropātijām apmeklēt reimokardioloģijas klīniku un novērtēt sirds un asinsvadu stāvokli, lai aizkavētu un novērstu draudošu insultu/infarktu risku.

Deģeneratīvas locītavu slimības

Par locītavu deģeneratīvām slimībām liecina sāpes, kuras palielinās locītavu kustību laikā, kā arī dienas beigās, bet samazinās vai norimst miera stāvoklī. Sūdzības var pavadīt arī stīvuma sajūta kādā no locītavām, kas samazinās tuvāko dažu minūšu laikā, iekustinot locītavu. Var būt raksturīgs tā saucamais rīta stīvums, kas nepārsniedz 30 min. Deģeneratīviem procesiem locītavās ir fluktuējošs raksturs, labās nedēļas mijas ar paasinājuma periodiem, taču strauja uzlabošanās vai pasliktināšanās nav raksturīgas. Viens no biežākajiem iemesliem deģeneratīviem procesiem locītavā ir osteoartrīts. Tas ir viens no biežāk sastopamajiem locītavu patoloģiju izraisošiem cēloņiem pasaulē. To biežāk novēro gados vecākiem pacientiem, taču sūdzības var parādīties jau no 40 – 50 gadu vecuma. 

Osteoartrīts (OA) izraisa progresējošus kustību traucējumus līdz pat invaliditātei un locītavu ķirurģiskai aizvietojošai terapijai. OA raksturīga progresējoša artikulārā skrimšļa destrukcija ar pakāpenisku tā zudumu, subhondrālā kaula pārmaiņas, sinovīts un locītavas kapsulas sabiezināšanās. Šīs patoloģiskās pārmaiņas veicina virkni simptomu – sāpes locītavā, funkcijas redukciju, locītavas apjoma palielināšanos, deformāciju ar locītavas nestabilitāti. Sāpes locītavās, kuras pastiprina ikdienas aktivitātes, vēl joprojām nav pilnībā apzinātas un izzinātas, taču ir zināms, ka veicinošie faktori-trauma, aptaukošanās un virkne psiholoģisko faktoru. Pēc Vīnes universitātes profesora Hansa – Georga Kresa uzskatiem sāpes locītavās pie OA rodas multiplu faktoru rezultātā. Tā, piemēram, kaut arī OA ir raksturīgas artikulārā skrimšļa un subhondrālā kaula pārmaiņas, nereti korelācija starp radioloģisko atradni un sāpju manifestāciju neapstiprinās. Tas nozīmē, ka bez izteiktas objektīvas atradnes diagnostiskos izmeklējumos un nopietnas locītavu destrukcijas, sāpes ir un tās reizēm ir ļoti neciešamas

OA parasti apraksta kā neiekaisīgu deģeneratīvu procesu, ar ko tas atšķiras no citiem iekaisīgiem artrītiem, kā piemēram, reimatoīdā artrīta. Taču ir zināms, ka arī OA var būt ar agresīvu gaitu, sinoviālā slāņa iekaisumu, kurš veicina strauju radioloģisku un klīnisku progresiju ar locītavas destrukciju. Ir pierādīts histoloģiski un seroloģiski, ka arī OA iniciācijas fāzē atrodams sinovīts, kuram seko vairāk vai mazāk izteikts skrimšļa zudums. Sinovīts ir sinoviālās membrānas iekaisums, kuru raksturo sinoviālās mebrānas infiltrācija ar limfocītiem, plazmas šūnām, makrofāgiem un sinoviālās membrānas šūnu hiperplāzija, kuru veicina neovaskularizācijas procesi. Tas veicina sinoviālo proliferāciju, kuru klīniski raksturo locītavas pietūkums, sāpes. Iekaisums sinoviālā slānī var infiltrēt un erodēt intraartikulāro kaulu un skrimsli.

OA gadījumā ir izjaukts līdzsvars starp osteodestruktīviem un osteoproliferatīviem procesiem locītavā.

Ar pretsāpju medikamentiem šo līdzsvaru atjaunot nav iespējams. Vēl vairāk – ilgstošai pretsāpju medikamentu lietošanai ir savas nelabvēlīgas blaknes, kuras provocē kuņģa –zarnu trakta darbības traucējumus un potencē kardiovaskulāros notikumus – insultus/miokarda infarktus.

Šo iemeslu dēļ Eiropas pretreimatisma līga ir izstrādājusi savas rekomendācijas osteoartrīta terapijā, kurās cenšas atteikties no ilgstošas un pārmērīgas nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu terapijas, tā vietā piedāvājot jaunākās paaudzes lēnas iedarbības zāles osteoartrīta ārstēšanai (Sysadoa grupas medikamentus) ar patoģenētisku iedarbību, kura neļauj progresēt locītavu destruktīviem procesiem. Pēc vadlīnijām redzam, ka katram pacientam un katrai slimības stadijai ir individuāla un personalizēta pieeja.

No Latvijā šobrīd pieejamā Sysadoa grupas medikamentu klāsta jāpiemin Piascledine, kurš ilgtermiņā aizkavē ne vien sāpes izraisošos, bet arī locītavu destruējošos mehānismus. Vairākos starptautiskos Eiropas mēroga placebo kontrolētos pētījumos (Vācijā, Francijā, Itālijā) apstiprinājusies medikamenta pozitīvā iedarbība, aizkavējot radioloģisko procesa progresiju, uzlabojot dzīves kvalitāti, atjaunojot kustību aktivitāti pacientiem ar osteoartrītu. Savā ikdienas darbā ar pacientiem VC4 esmu novērojusi kā klīnisku, tā radioloģisku procesa stabilizāciju. Veicot locītavu ultrasonogrāfiju ir samazinājies sinoviālais izsvīdums locītavā pie savlaicīgi uzsāktas terapijas. Pārņemot Eiropas praksi, reimatologs vairs nevar paļauties tikai uz acīm redzamajām pārmaiņām locītavā, tāpēc rutīnas praksē ieviesta reimatoloģiskā ultrasonoskopija, kura palīdz savlaicīgi diagnosticēt problēmas cēloni. Sekojot laikam un mūsdienu tendencēm, katram pacientam līdz ar konsultāciju iespējama arī ultrasonoskopija, kura noder gan diagnostiskos, gan terapijas novērtēšanas nolūkos. Pacientiem piedāvājam arī intraartikulāras injekcijas sonoskopijas kontrolē, kuru laikā ir iespējams ievadīt medikamentus un paņemt locītavu šķidruma paraugus. Injekcijām, kuras veiktas bez sonoskopijas kontroles, precizitāte saglabājas tikai 50% gadījumu pat pieredzējušu profesionāļu vadībā. To skaidro ar locītavas anatomijas pārmaiņām deģeneratīvu, iekaisīgu procesu rezultātā.

Pacientiem ar osteoartrītu bez perorāliem medikamentiem ir piedāvāti recepšu medikamenti intraartikulārai ievadīšanai-Hyalgan. Hyalgan ir vienīgais medikaments, kura optimālā molekulmasa ir spējīga veicināt endogēnās hialuronskābes sintēzi sinoviocītos, stimulēt hondrocītu metabolismu, kavējot sāpju molekulu – prostaglandīnu E2 sintēzi. Intraartikulāras Hyalgan injekcijas vēlamas no 3 – 5 vienā locītavā ik pārnedēļas, tās efektīvi mazina simptomus no 6 līdz 12 mēnešiem un ir tikpat efektīvas kā ilgstoša nesteroīdo pretiekaisumu līdzekļu terapija. Injekciju rezultāts ar Hyalgan ir daudz noturīgāks ar ilgstošu OA simptomu uzlabojumu, kā pēc intraartikulārām kortikosteroīdu injekcijām. Pateicoties Hyalgan optimālai molekulmasai, medikamentam piemīt gan farmakoloģiska, gan viskosuplementējoša iedarbība. Ar injekcijām ir iespējams strauji uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, samazinot destruktīvo osteoartrīta progresu. To pierāda vairāki starptautiski klīniski pētījumi Vācijā, Itālijā, Francijā , kuros piedalījās vairāk kā 13 000 pacientu. Kā jau nopratāt, saviem pacientiem izvēlamies tikai labākos un atzītākos medikamentus, kuri jau pārbaudīti praksē Eiropas prestižākajās klīnikās.

Pateicoties VC4 vēlmei sekot jaunākajām tendencēm, tiek ieviesta Eiropas līmeņa reimatoloģiska slimību diagnostika ar Premium klases aparatūru un terapija pēc Eiropas reimatologu izstrādātām vadlīnijām. Pateicoties studijām Eiropas un Amerikas klīnikās, varu piebilst, ka apstākļi, kādi nodrošināti Latvijas pacientiem VC 4, sastopami tikai privātās klīnikās Eiropā VIP pacientiem. Manis minētajam piekrīt ārsti – reimatologi no Lielbritānijas, kuri vairākkārt viesojušies VC4 un ar apbrīnu novērtējuši mazās Latvijas izaugsmi medicīniskā servisa un tehnoloģiju jomā, kāda ir tikai prestižākajās ASV un Eiropas klīnikās. Pateicoties ilgstošai sadarbībai ar ārvalstu klīnikām, VC4 nodrošina arī konsultācijas ar ārvalstu klīnikām un speciālistiem reimatoloģijā.